Ar nelielām pūlēm es izgūglēju mūsu mērķiem piemērotu maršrutu. Bija jāatbrauc uz Zērenbergu no Lucernas puses, proti, no ziemeļaustrumiem, ar pāris pārsēšanām. Pacēlāja kasiere ilgi apspriedās ar kolēģi un kompi sakarā ar mūsu Tageskarte, lai saprastu, vai mums būs biļete par puscenu. Izrādījās, ka jā, un mēs samaksājām tikai 6 frankus. Pats lētākais pacēlājs manā mūžā.
Es parādīju viņai mūsu treilu, kas ved uz Blicera Rothorna virsotni. Meitene mūs brīdināja, ka akmeņi ir netīri un slideni, un mums vajadzīgi labi apavi. Gariks tikai atmeta ar roku: viņš savās parastajās krosenēs iepriekšējā Šveices vizītē visus kalnus bija izstaigājis, viņam viss normāli. Apskaužu viņa izturību un veiklību. Garām gāja vēl viens darbinieks, pasmīnēja: vai nu par Garika krosenēm, vai manām raibajām bikšelēm. Es neiebilstu. Manā stāvoklī tas, ka es vispār saņēmos un devos pārgājienā, ir tuvu brīnumam. Bet vēl paspēt nopirkt pareizās drēbes – tas mūsdienās ir uzdevums, tuvs neiespējamam. Labi vismaz, ka ar gadiem esmu vēl labāk iemācījies uzlikt mīksto uz nekritiskām lietām: man tagad vispār visur ir MVP pieeja. Labi zābaki ir svarīgi, bet šortiņus var vilkt arī pludmales, no tiem nav tik daudz atkarīgs. Protams, man ir grūti un skaudri, ka daudziem cilvēkiem gan saņemties ir simtreiz vieglāk, gan veselība ļauj tusēt visu cauru nakti, un pēc tam iet kalnos. No otras puses, es novērtēju, ka varu redzēt tādus brīnumus, un vispār varu doties pārgājienā uz savām kājām.
Kas attiecas uz pēdējo, tas sākās ar iešanu cauri blīvam govju baram, kas stāvēja tieši uz ceļa. Šie dzīvnieki parasti nav agresīvi, taču reizēm gadās arī incidenti. Tā, piemēram, nesen kāds bullis salauza haikerim kāju. Dažas govis ir tik milzīgas, ka pat man kļūst nedaudz neomulīgi, lai gan kopumā es no dzīvniekiem nemaz nebaidos.
Drīz vien ceļš pārvērtās par neticami stāvu akmeņaini zāļainu taku ar grandiozu skatu uz ciematu. Pamazām migla sabiezēja, līdz gandrīz pilnībā aizsedza visas burvīgās panorāmas. Toties aitu bars, kas tās blīvajos, pelēkajos mutkuļos šķindināja zvaniņus, psihodēliski apbūra. Iet kļuva pavisam grūti, un mēs ar V. nepārtraukti atpūtāmies. Bet Gariks skraidīja riņķī, meklēja smukus akmeņus par piemiņu.
Priekšā mums bija šaura un biedējoša taka pa kores pašu virsu ar bezdibeņiem abās pusēs.
